The Buddha teaches on the simile of the great mass of fire, presenting a sevenfold teaching for disciples on the path.

AN 7.72 The Simile of the Great Mass of Fire

Evaṁ me sutaṁ ekaṁ samayaṁ bhagavā kosalesu cārikaṁ carati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṁ.

Addasā kho bhagavā addhānamaggappaṭipanno aññatarasmiṁ padese mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ. Disvāna maggā okkamma aññatarasmiṁ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi. Nisajja kho bhagavā bhikkhū āmantesi: “passatha no tumhe, bhikkhave, amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtan”ti?

“Evaṁ, bhante”ti.

“Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave? katamaṁ nu kho varaṁyaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā, yaṁ khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa pāpadhammassa asucisaṅkassarasamācārassa paṭicchannakammantassa assamaṇassa samaṇapaṭiññassa abrahmacārissa brahmacāripaṭiññassa antopūtikassa avassutassa kasambujātassa yaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo asucisaṅkassarasamācāro …pe… kasambujāto khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdati upanipajjati vā, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā ubho jaṅghā veṭhetvā ghaṁseyya chaviṁ chindeyya chaviṁ chetvā cammaṁ chindeyya cammaṁ chetvā maṁsaṁ chindeyya maṁsaṁ chetvā nhāruṁ chindeyya nhāruṁ chetvā aṭṭhiṁ chindeyya aṭṭhiṁ chetvā aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā …pe… aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyyā”ti.

Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā ubho jaṅghā veṭhetvā …pe… aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyya. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

“Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyyā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyya. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ …pe… saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyyā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyya. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgā nikkhameyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgaṁ nikkhameyyā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgaṁ nikkhameyya. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjati, tañhi tassa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjati. Tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave, katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā tattāya lohakumbhiyā pakkhipeyya ādittāya sampajjalitāya sajotibhūtāyaso tattha pheṇuddehakaṁ paccamāno sakimpi uddhaṁ gaccheyya sakimpi adho gaccheyya sakimpi tiriyaṁ gaccheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjeyyā”ti?

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā tattāya lohakumbhiyā pakkhipeyya ādittāya sampajjalitāya sajotibhūtāyaso tattha pheṇuddehakaṁ paccamāno sakimpi uddhaṁ gaccheyya sakimpi adho gaccheyya sakimpi tiriyaṁ gaccheyyā”ti.

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa pāpadhammassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā …pe… sakimpi tiriyaṁ gaccheyya. Taṁ kissa hetu? Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya. Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjati. Tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

Tasmātiha, bhikkhave, evaṁ sikkhitabbaṁ: ‘yesañca mayaṁ paribhuñjāma cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhāraṁ tesaṁ te kārā mahapphalā bhavissanti mahānisaṁsā, amhākañcevāyaṁ pabbajjā avañjhā bhavissati saphalā saudrayā’ti. Evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabbaṁ: ‘attatthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṁ; paratthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṁ; ubhayatthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetun’”ti.

Idamavoca bhagavā. Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṁ bhaññamāne saṭṭhimattānaṁ bhikkhūnaṁ uṇhaṁ lohitaṁ mukhato uggañchi. Saṭṭhimattā bhikkhū sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattiṁsu:

“sudukkaraṁ bhagavā, sudukkaraṁ bhagavā”ti. Saṭṭhimattānaṁ bhikkhūnaṁ anupādāya āsavehi cittāni vimucciṁsūti.

Aṭṭhamaṁ.

Reference Translation by Bhikkhu Sujato (CC0).

Evaṁ me sutaṁ

So I have heard.

ekaṁ samayaṁ bhagavā kosalesu cārikaṁ carati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṁ.

At one time the Buddha was wandering in the land of the Kosalans together with a large Saṅgha of mendicants.

Addasā kho bhagavā addhānamaggappaṭipanno aññatarasmiṁ padese mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ.

While walking along the road, at a certain spot he saw a great mass of fire burning, blazing, and glowing.

Disvāna maggā okkamma aññatarasmiṁ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi.

Seeing this he left the road, sat at the root of a tree on a seat spread out,

Nisajja kho bhagavā bhikkhū āmantesi:

and addressed the mendicants,

“passatha no tumhe, bhikkhave, amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtan”ti?

“Mendicants, do you see that great mass of fire burning, blazing, and glowing?”

“Evaṁ, bhante”ti.

“Yes, sir.”

“Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave?

“What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā, yaṁ khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā”ti?

Which is better—to sit or lie down embracing that great mass of fire? Or to sit or lie down embracing a girl of the aristocrats or brahmins or householders with soft and tender hands and feet?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā”ti.

“Sir, it would be much better to sit or lie down embracing a girl of the aristocrats or brahmins or householders with soft and tender hands and feet. For it would be painful to sit or lie down embracing that great mass of fire.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa pāpadhammassa asucisaṅkassarasamācārassa paṭicchannakammantassa assamaṇassa samaṇapaṭiññassa abrahmacārissa brahmacāripaṭiññassa antopūtikassa avassutassa kasambujātassa yaṁ amuṁ mahantaṁ aggikkhandhaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ āliṅgetvā upanisīdeyya upanipajjeyya vā.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man—of bad qualities, filthy, with suspicious behavior, underhand, no true ascetic or spiritual practitioner, though claiming to be one, rotten inside, festering, and depraved—to sit or lie down embracing that great mass of fire.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo asucisaṅkassarasamācāro …pe… kasambujāto khattiyakaññaṁ brāhmaṇakaññaṁ gahapatikaññaṁ mudutalunahatthapādaṁ āliṅgetvā upanisīdati upanipajjati vā, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man sits or lies down embracing a girl of the aristocrats or brahmins or householders with soft and tender hands and feet, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā ubho jaṅghā veṭhetvā ghaṁseyya chaviṁ chindeyya chaviṁ chetvā cammaṁ chindeyya cammaṁ chetvā maṁsaṁ chindeyya maṁsaṁ chetvā nhāruṁ chindeyya nhāruṁ chetvā aṭṭhiṁ chindeyya aṭṭhiṁ chetvā aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man twist a strong horse-hair rope around both shins and tighten it so that it cuts through your outer skin, your inner skin, your flesh, sinews, and bones, until it reaches your marrow and keeps pressing? Or to consent to well-to-do aristocrats or brahmins or householders bowing down to you?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā …pe… aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyyā”ti.

“Sir, it would be much better to consent to well-to-do aristocrats or brahmins or householders bowing down. For it would be painful to have a strong man twist a strong horse-hair rope around your shins and tighten it so that it cut through the outer skin until it reached the marrow and kept pressing.”

Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso daḷhāya vālarajjuyā ubho jaṅghā veṭhetvā …pe… aṭṭhimiñjaṁ āhacca tiṭṭheyya.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man twist a strong horse-hair rope around both shins and tighten it until it reached the marrow and kept pressing.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ abhivādanaṁ sādiyati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man consents to well-to-do aristocrats or brahmins or householders bowing down, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

“Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man stab you in the chest with a sharp, oiled sword? Or to consent to well-to-do aristocrats or brahmins or householders revering you with cupped palms?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyyā”ti.

“Sir, it would be much better to consent to well-to-do aristocrats or brahmins or householders revering you with cupped palms. For it would be painful to have a strong man stab you in the chest with a sharp, oiled sword.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tiṇhāya sattiyā teladhotāya paccorasmiṁ pahareyya.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man stab him in the chest with a sharp, oiled sword.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ añjalikammaṁ sādiyati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man consents to well-to-do aristocrats or brahmins or householders revering him with cupped palms, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man wrap you up in a red-hot sheet of iron, burning, blazing, and glowing? Or to enjoy the use of a robe given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ …pe…

“Sir, it would be much better to enjoy the use of a robe given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders.

saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyyā”ti.

For it would be painful to have a strong man wrap you up in a red-hot sheet of iron, burning, blazing, and glowing.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tattena ayopaṭṭena ādittena sampajjalitena sajotibhūtena kāyaṁ sampaliveṭheyya.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man wrap him up in a red-hot sheet of iron, burning, blazing, and glowing.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ cīvaraṁ paribhuñjati, tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man enjoys the use of a robe given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgā nikkhameyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man force your mouth open with a hot iron spike and shove in a red-hot copper ball, burning, blazing, and glowing, that burns your lips, mouth, tongue, throat, and stomach before coming out below dragging your entrails? Or to enjoy almsfood given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgaṁ nikkhameyyā”ti.

“Sir, it would be much better to enjoy almsfood given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders. For it would be painful to have a strong man force your mouth open with a hot iron spike and shove in a red-hot copper ball, burning, blazing, and glowing, that burns your lips, mouth, tongue, throat, and stomach before coming out below dragging your entrails.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso tattena ayosaṅkunā mukhaṁ vivaritvā tattaṁ lohaguḷaṁ ādittaṁ sampajjalitaṁ sajotibhūtaṁ mukhe pakkhipeyyataṁ tassa oṭṭhampi daheyya mukhampi daheyya jivhampi daheyya kaṇṭhampi daheyya urampi daheyya antampi antaguṇampi ādāya adhobhāgaṁ nikkhameyya.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man force his mouth open with a hot iron spike and shove in a red-hot copper ball, burning, blazing, and glowing, that burns his lips, mouth, tongue, throat, and stomach before coming out below with his entrails.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ piṇḍapātaṁ paribhuñjati, tañhi tassa hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man enjoys almsfood given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man grab you by the head or shoulders and make you sit or lie down on red-hot iron bed or seat? Or to enjoy the use of beds and chairs given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā”ti.

“Sir, it would be much better to enjoy the use of beds and chairs given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders. For it would be painful to have a strong man grab you by the head or shoulders and make you sit or lie down on a red-hot iron bed or seat.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso sīse gahetvā khandhe gahetvā tattaṁ ayomañcaṁ ayopīṭhaṁ abhinisīdāpeyya abhinipajjāpeyya vā.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man grab him by the head or shoulders and make him sit or lie down on a red-hot iron bed or seat.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ mañcapīṭhaṁ paribhuñjati. Tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man enjoys the use of beds and seats given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Taṁ kiṁ maññatha, bhikkhave,

What do you think, mendicants?

katamaṁ nu kho varaṁyaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā tattāya lohakumbhiyā pakkhipeyya ādittāya sampajjalitāya sajotibhūtāyaso tattha pheṇuddehakaṁ paccamāno sakimpi uddhaṁ gaccheyya sakimpi adho gaccheyya sakimpi tiriyaṁ gaccheyya, yaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjeyyā”ti?

Which is better—to have a strong man grab you, turn you upside down, and shove you in a red-hot copper pot, burning, blazing, and glowing, where you’re seared in boiling scum, and swept up and down and round and round. Or to enjoy the use of dwellings given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders?”

“Etadeva, bhante, varaṁyaṁ khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjeyya, dukkhañhetaṁ, bhante, yaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā tattāya lohakumbhiyā pakkhipeyya ādittāya sampajjalitāya sajotibhūtāyaso tattha pheṇuddehakaṁ paccamāno sakimpi uddhaṁ gaccheyya sakimpi adho gaccheyya sakimpi tiriyaṁ gaccheyyā”ti.

“Sir, it would be much better to enjoy the use of dwellings given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders. For it would be painful to have a strong man grab you, turn you upside down, and shove you in a red-hot copper pot, burning, blazing, and glowing, where you’re seared in boiling scum, and swept up and down and round and round.”

“Ārocayāmi vo, bhikkhave, paṭivedayāmi vo, bhikkhave, yathā etadeva tassa varaṁ dussīlassa pāpadhammassa …pe… kasambujātassa yaṁ balavā puriso uddhampādaṁ adhosiraṁ gahetvā …pe… sakimpi tiriyaṁ gaccheyya.

“I declare this to you, mendicants, I announce this to you! It would be better for that unethical man to have a strong man grab him, turn him upside down, and shove him in a red-hot copper pot, burning, blazing, and glowing, where he’s seared in boiling scum, and swept up and down and round and round.

Taṁ kissa hetu?

Why is that?

Tatonidānañhi so, bhikkhave, maraṇaṁ nigaccheyya maraṇamattaṁ dukkhaṁ, na tveva tappaccayā kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjeyya.

Because that might result in death or deadly pain. But when his body breaks up, after death, it would not cause him to be reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Yañca kho so, bhikkhave, dussīlo pāpadhammo …pe… kasambujāto khattiyamahāsālānaṁ brāhmaṇamahāsālānaṁ gahapatimahāsālānaṁ saddhādeyyaṁ vihāraṁ paribhuñjati. Tañhi tassa, bhikkhave, hoti dīgharattaṁ ahitāya dukkhāya kāyassa bhedā paraṁ maraṇā apāyaṁ duggatiṁ vinipātaṁ nirayaṁ upapajjati.

But when such an unethical man enjoys the use of dwellings given in faith by well-to-do aristocrats or brahmins or householders, that brings him lasting harm and suffering. When his body breaks up, after death, he’s reborn in a place of loss, a bad place, the underworld, hell.

Tasmātiha, bhikkhave, evaṁ sikkhitabbaṁ:

So you should train like this:

‘yesañca mayaṁ paribhuñjāma cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhāraṁ tesaṁ te kārā mahapphalā bhavissanti mahānisaṁsā, amhākañcevāyaṁ pabbajjā avañjhā bhavissati saphalā saudrayā’ti.

‘The services of those whose robes, almsfood, lodgings, and medicines and supplies for the sick we enjoy shall be very fruitful and beneficial for them. And our going forth will not be barren, but will be fruitful and fertile.’

Evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabbaṁ:

That’s how you should train.

‘attatthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṁ;

Considering what is good for yourself, mendicants, is quite enough for you to persist with diligence.

paratthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṁ;

Considering what is good for others is quite enough for you to persist with diligence.

ubhayatthaṁ vā, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetun’”ti.

Considering what is good for both is quite enough for you to persist with diligence.”

Idamavoca bhagavā.

That is what the Buddha said.

Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṁ bhaññamāne saṭṭhimattānaṁ bhikkhūnaṁ uṇhaṁ lohitaṁ mukhato uggañchi.

And while this discourse was being spoken, sixty monks spewed hot blood from their mouths.

Saṭṭhimattā bhikkhū sikkhaṁ paccakkhāya hīnāyāvattiṁsu:

Sixty mendicants resigned the training and returned to a lesser life, saying:

“sudukkaraṁ bhagavā, sudukkaraṁ bhagavā”ti.

“It’s too hard, Blessed One! It’s just too hard!”

Saṭṭhimattānaṁ bhikkhūnaṁ anupādāya āsavehi cittāni vimucciṁsūti.

And sixty monks were freed from defilements by not grasping.

Aṭṭhamaṁ.

Topics & Qualities:

Diligence

Diligence

The protective quality of guarding the mind amidst sensory experience. By restraining the faculties, the mind remains unsoiled by attraction.

Also known as: alertness, carefulness, heedfulness, conscientiousness, vigilance
Pāli: appamāda, uṭṭhāna
View all discourses →
Faith

Faith

Confidence in the Buddha's awakening and the efficacy of the path. It brightens and steadies the mind, removing doubt and inspiring energy toward wholesome practice. True faith rests on clarity and direct experience rather than mere belief.

Also known as: confidence, trust, belief, conviction, self-assurance
Pāli: saddha, pasanna
View all discourses →
Harm

Harm

Intention or action that causes injury or suffering to oneself or others. It arises from aversion and heedlessness and destroys trust and safety. The opposite of non-harm, it obscures compassion and leads to regret.

Also known as: injury causing behavior, destructiveness, bad, evil
Pāli: pāpaka
View all discourses →
Inquisitiveness

Inquisitiveness

The faculty of investigation that probes into phenomena, testing what is wholesome and unwholesome. It examines the teachings and one's own experience to discern truth from falsity.

Also known as: considering, curiosity, inquiring, testing
Pāli: vīmaṃsā
View all discourses →
Suffering

Suffering

Unpleasantness, discontentment, dissatisfaction, stress, pain, disease, i.e. mild or intense suffering that is inherent in conditioned existence.

Also known as: discomfort, unpleasantness, discontentedness, dissatisfaction, stress, pain, disease, distress, affliction
Pāli: dukkha
View all discourses →
Wholesome

Wholesome

Conducive to or suggestive of good health and mental well-being.

Also known as: blameless, skillful, beneficial, good, useful, healthy, nourishing, sustaining
Pāli: kusala
View all discourses →

Last updated on July 27, 2026