Asked why he smiled, the Buddha tells Venerable Ānanda how Gavesī, a lay follower of Kassapa Buddha who hadn't fulfilled the precepts, ended up heading five hundred lay followers upward in virtue, realizing the supreme bliss of freedom.

PTS 3.214–3.218

AN 5.180 About Gavesī

Ekaṁ samayaṁ bhagavā kosalesu cārikaṁ carati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṁ. Addasā kho bhagavā addhānamaggappaṭipanno aññatarasmiṁ padese mahantaṁ sālavanaṁ; disvāna maggā okkamma yena taṁ sālavanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṁ sālavanaṁ ajjhogāhetvā aññatarasmiṁ padese sitaṁ pātvākāsi.

Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi: “ko nu kho hetu ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṁ pātukarontī”ti.

Atha kho āyasmā ānando bhagavantaṁ etadavoca: “ko nu kho, bhante, hetu ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṁ pātukarontī”ti.

“Bhūtapubbaṁ, ānanda, imasmiṁ padese nagaraṁ ahosi iddhañceva phītañca bahujanaṁ ākiṇṇamanussaṁ. Taṁ kho panānanda, nagaraṁ kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho upanissāya vihāsi.

Kassapassa kho panānanda, bhagavato arahato sammāsambuddhassa gavesī nāma upāsako ahosi sīlesu aparipūrakārī. Gavesinā kho, ānanda, upāsakena pañcamattāni upāsakasatāni paṭidesitāni samādapitāni ahesuṁ sīlesu aparipūrakārino. Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi: ‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā, ahañcamhi sīlesu aparipūrakārī, imāni ca pañca upāsakasatāni sīlesu aparipūrakārino. Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ; handāhaṁ atirekāyā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca: ‘ajjatagge maṁ āyasmanto sīlesu paripūrakāriṁ dhārethā’ti. Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi: ‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ayyo hi nāma gavesī sīlesu paripūrakārī bhavissati. Kimaṅgaṁ pana mayan’ti. Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ: ‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino dhāretū’ti.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi: ‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā, ahañcamhi sīlesu paripūrakārī, imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino. Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ; handāhaṁ atirekāyā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca: ‘ajjatagge maṁ āyasmanto brahmacāriṁ dhāretha ārācāriṁ virataṁ methunā gāmadhammā’ti. Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi: ‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ayyo hi nāma gavesī brahmacārī bhavissati ārācārī virato methunā gāmadhammā. Kimaṅgaṁ pana mayan’ti. Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ: ‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino dhāretu ārācārino viratā methunā gāmadhammā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi: ‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ahañcamhi sīlesu paripūrakārī. Imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino. Ahañcamhi brahmacārī ārācārī virato methunā gāmadhammā. Imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino ārācārino viratā methunā gāmadhammā. Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ; handāhaṁ atirekāyā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca: ‘ajjatagge maṁ āyasmanto ekabhattikaṁ dhāretha rattūparataṁ virataṁ vikālabhojanā’ti. Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi: ‘ayyo kho gavesī bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ayyo hi nāma gavesī ekabhattiko bhavissati rattūparato virato vikālabhojanā. Kimaṅgaṁ pana mayan’ti. Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ: ‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni ekabhattike dhāretu rattūparate virate vikālabhojanā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi: ‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ahañcamhi sīlesu paripūrakārī. Imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino. Ahañcamhi brahmacārī ārācārī virato methunā gāmadhammā. Imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino ārācārino viratā methunā gāmadhammā. Ahañcamhi ekabhattiko rattūparato virato vikālabhojanā. Imānipi pañca upāsakasatāni ekabhattikā rattūparatā viratā vikālabhojanā. Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ; handāhaṁ atirekāyā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā kassapaṁ bhagavantaṁ arahantaṁ sammāsambuddhaṁ etadavoca: ‘labheyyāhaṁ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṁ labheyyaṁ upasampadan’ti. Alattha kho, ānanda, gavesī upāsako kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa santike pabbajjaṁ, alattha upasampadaṁ. Acirūpasampanno kho panānanda, gavesī bhikkhu eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva—yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṁ pabbajanti, tadanuttaraṁ—brahmacariyapariyosānaṁ diṭṭheva dhamme sayaṁ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi.

‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro ca panānanda, gavesī bhikkhu arahataṁ ahosi.

Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi: ‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā. Ayyo hi nāma gavesī kesamassuṁ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṁ pabbajissati. Kimaṅgaṁ pana mayan’ti. Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā kassapaṁ bhagavantaṁ arahantaṁ sammāsambuddhaṁ etadavocuṁ: ‘labheyyāma mayaṁ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṁ, labheyyāma upasampadan’ti. Alabhiṁsu kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa santike pabbajjaṁ, alabhiṁsu upasampadaṁ.

Atha kho, ānanda, gavesissa bhikkhuno etadahosi: ‘ahaṁ kho imassa anuttarassa vimuttisukhassa nikāmalābhī homi akicchalābhī akasiralābhī. Aho vatimānipi pañca bhikkhusatāni imassa anuttarassa vimuttisukhassa nikāmalābhino assu akicchalābhino akasiralābhino’ti. Atha kho, ānanda, tāni pañca bhikkhusatāni vūpakaṭṭhā appamattā ātāpino pahitattā viharantā nacirasseva—yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṁ pabbajanti, tadanuttaraṁ— brahmacariyapariyosānaṁ diṭṭheva dhamme sayaṁ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihariṁsu.

‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti abbhaññiṁsu.

Iti kho, ānanda, tāni pañca bhikkhusatāni gavesīpamukhāni uttaruttari paṇītapaṇītaṁ vāyamamānā anuttaraṁ vimuttiṁ sacchākaṁsu. Tasmātiha, ānanda, evaṁ sikkhitabbaṁ: ‘uttaruttari paṇītapaṇītaṁ vāyamamānā anuttaraṁ vimuttiṁ sacchikarissāmā’ti. Evañhi vo, ānanda, sikkhitabban”ti.

Upāsakavaggo tatiyo.

Tassuddānaṁ

Sārajjaṁ visārado nirayaṁ,
Veraṁ caṇḍālapañcamaṁ;
Pīti vaṇijjā rājāno,
Gihī ceva gavesināti.

Reference Translation by Bhikkhu Sujato (CC0).

Ekaṁ samayaṁ bhagavā kosalesu cārikaṁ carati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṁ.

At one time the Buddha was wandering in the land of the Kosalans together with a large Saṅgha of mendicants.

Addasā kho bhagavā addhānamaggappaṭipanno aññatarasmiṁ padese mahantaṁ sālavanaṁ;

While traveling along a road the Buddha saw a large sal grove in a certain spot.

disvāna maggā okkamma yena taṁ sālavanaṁ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṁ sālavanaṁ ajjhogāhetvā aññatarasmiṁ padese sitaṁ pātvākāsi.

He left the road, went to the sal grove, and plunged deep into it. And at a certain spot he smiled.

Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi:

Then Venerable Ānanda thought,

“ko nu kho hetu ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya?

“What is the cause, what is the reason why the Buddha smiled?

Na akāraṇena tathāgatā sitaṁ pātukarontī”ti.

Realized Ones do not smile for no reason.”

Atha kho āyasmā ānando bhagavantaṁ etadavoca:

So Venerable Ānanda said to the Buddha,

“ko nu kho, bhante, hetu ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya?

“What is the cause, what is the reason why the Buddha smiled?

Na akāraṇena tathāgatā sitaṁ pātukarontī”ti.

Realized Ones do not smile for no reason.”

“Bhūtapubbaṁ, ānanda, imasmiṁ padese nagaraṁ ahosi iddhañceva phītañca bahujanaṁ ākiṇṇamanussaṁ.

“Once upon a time, Ānanda, there was a city in this spot that was successful and prosperous, populous, full of people.

Taṁ kho panānanda, nagaraṁ kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho upanissāya vihāsi.

And Kassapa, a blessed one, a perfected one, a fully awakened Buddha, lived supported by that city.

Kassapassa kho panānanda, bhagavato arahato sammāsambuddhassa gavesī nāma upāsako ahosi sīlesu aparipūrakārī.

He had a lay follower named Gavesī who had not fulfilled all the precepts.

Gavesinā kho, ānanda, upāsakena pañcamattāni upāsakasatāni paṭidesitāni samādapitāni ahesuṁ sīlesu aparipūrakārino.

And the five hundred lay followers who were taught and advised by Gavesī also had not fulfilled all the precepts.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi:

Then Gavesī thought:

‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā, ahañcamhi sīlesu aparipūrakārī, imāni ca pañca upāsakasatāni sīlesu aparipūrakārino.

‘I’m the helper, leader, and adviser of these five hundred lay followers, yet neither I nor they have fulfilled the precepts.

Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ;

We’re the same, I’m in no way better.

handāhaṁ atirekāyā’ti.

So let me do better.’

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca:

Then Gavesī went to those five hundred lay followers and said to them:

‘ajjatagge maṁ āyasmanto sīlesu paripūrakāriṁ dhārethā’ti.

‘From this day forth may the venerables remember me as one who has fulfilled the precepts.’

Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi:

Then those five hundred lay followers thought:

‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

‘Master Gavesī is our helper, leader, and adviser,

Ayyo hi nāma gavesī sīlesu paripūrakārī bhavissati.

and now he will fulfill the precepts.

Kimaṅgaṁ pana mayan’ti.

Why don’t we do the same?’

Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ:

Then those five hundred lay followers went to Gavesī and said to him:

‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino dhāretū’ti.

‘From this day forth may Master Gavesī remember these five hundred lay followers as having fulfilled the precepts.’

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi:

Then Gavesī thought:

‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā, ahañcamhi sīlesu paripūrakārī, imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino.

‘I’m the helper, leader, and adviser of these five hundred lay followers, and both I and they have fulfilled the precepts.

Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ;

We’re the same, I’m in no way better.

handāhaṁ atirekāyā’ti.

So let me do better.’

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca:

Then Gavesī went to those five hundred lay followers and said to them:

‘ajjatagge maṁ āyasmanto brahmacāriṁ dhāretha ārācāriṁ virataṁ methunā gāmadhammā’ti.

‘From this day forth may the venerables remember me as one who is chaste, set apart, avoiding the vulgar act of sex.’

Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi:

Then those five hundred lay followers did the same. …

‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

Ayyo hi nāma gavesī brahmacārī bhavissati ārācārī virato methunā gāmadhammā.

Kimaṅgaṁ pana mayan’ti.

Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ:

‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino dhāretu ārācārino viratā methunā gāmadhammā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi:

Then Gavesī thought:

‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

‘These five hundred lay followers …

Ahañcamhi sīlesu paripūrakārī.

Imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino.

Ahañcamhi brahmacārī ārācārī virato methunā gāmadhammā.

Imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino ārācārino viratā methunā gāmadhammā.

are chaste, set apart, avoiding the vulgar act of sex.

Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ;

We’re the same, I’m in no way better.

handāhaṁ atirekāyā’ti.

So let me do better.’

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena tāni pañca upāsakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā tāni pañca upāsakasatāni etadavoca:

Then Gavesī went to those five hundred lay followers and said to them:

‘ajjatagge maṁ āyasmanto ekabhattikaṁ dhāretha rattūparataṁ virataṁ vikālabhojanā’ti.

‘From this day forth may the venerables remember me as one who eats in one part of the day, abstaining from eating at night, and from food at the wrong time.’

Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi:

Then those five hundred lay followers did the same. …

‘ayyo kho gavesī bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

Ayyo hi nāma gavesī ekabhattiko bhavissati rattūparato virato vikālabhojanā.

Kimaṅgaṁ pana mayan’ti.

Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena gavesī upāsako tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā gavesiṁ upāsakaṁ etadavocuṁ:

‘ajjatagge ayyo gavesī imānipi pañca upāsakasatāni ekabhattike dhāretu rattūparate virate vikālabhojanā’ti.

Atha kho, ānanda, gavesissa upāsakassa etadahosi:

Then Gavesī thought:

‘ahaṁ kho imesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

‘These five hundred lay followers …

Ahañcamhi sīlesu paripūrakārī.

Imānipi pañca upāsakasatāni sīlesu paripūrakārino.

Ahañcamhi brahmacārī ārācārī virato methunā gāmadhammā.

Imānipi pañca upāsakasatāni brahmacārino ārācārino viratā methunā gāmadhammā.

Ahañcamhi ekabhattiko rattūparato virato vikālabhojanā.

Imānipi pañca upāsakasatāni ekabhattikā rattūparatā viratā vikālabhojanā.

eat in one part of the day, abstaining from eating at night, and food at the wrong time.

Iccetaṁ samasamaṁ, natthi kiñci atirekaṁ;

We’re the same, I’m in no way better.

handāhaṁ atirekāyā’ti.

So let me do better.’

Atha kho, ānanda, gavesī upāsako yena kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā kassapaṁ bhagavantaṁ arahantaṁ sammāsambuddhaṁ etadavoca:

Then the lay follower Gavesī went up to the blessed one Kassapa, the perfected one, the fully awakened Buddha and said to him:

‘labheyyāhaṁ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṁ labheyyaṁ upasampadan’ti.

‘Sir, may I receive the going forth, the ordination in the Buddha’s presence?’

Alattha kho, ānanda, gavesī upāsako kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa santike pabbajjaṁ, alattha upasampadaṁ.

And he received the going forth, the ordination in the Buddha’s presence.

Acirūpasampanno kho panānanda, gavesī bhikkhu eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva—yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṁ pabbajanti, tadanuttaraṁ—brahmacariyapariyosānaṁ diṭṭheva dhamme sayaṁ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi.

Not long after his ordination, the mendicant Gavesī, living alone, withdrawn, diligent, keen, and resolute, realized the supreme culmination of the spiritual path in this very life. He lived having achieved with his own insight the goal for which gentlemen rightly go forth from the lay life to homelessness.

‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti abbhaññāsi.

He understood: ‘Rebirth is ended; the spiritual journey has been completed; what had to be done has been done; there is nothing further for this place.’

Aññataro ca panānanda, gavesī bhikkhu arahataṁ ahosi.

And the mendicant Gavesī became one of the perfected.

Atha kho, ānanda, tesaṁ pañcannaṁ upāsakasatānaṁ etadahosi:

Then those five hundred lay followers thought:

‘ayyo kho gavesī amhākaṁ bahūpakāro pubbaṅgamo samādapetā.

‘Master Gavesī is our helper, leader, and adviser,

Ayyo hi nāma gavesī kesamassuṁ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṁ pabbajissati.

He has shaved off his hair and beard, dressed in ocher robes, and gone forth from the lay life to homelessness.

Kimaṅgaṁ pana mayan’ti.

Why don’t we do the same?’

Atha kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni yena kassapo bhagavā arahaṁ sammāsambuddho tenupasaṅkamiṁsu; upasaṅkamitvā kassapaṁ bhagavantaṁ arahantaṁ sammāsambuddhaṁ etadavocuṁ:

Then those five hundred lay followers went up to the blessed one Kassapa, the perfected one, the fully awakened Buddha and said to him:

‘labheyyāma mayaṁ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṁ, labheyyāma upasampadan’ti.

‘Sir, may we receive the going forth and ordination in the Buddha’s presence?’

Alabhiṁsu kho, ānanda, tāni pañca upāsakasatāni kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa santike pabbajjaṁ, alabhiṁsu upasampadaṁ.

And they did receive the going forth and ordination in the Buddha’s presence.

Atha kho, ānanda, gavesissa bhikkhuno etadahosi:

Then the mendicant Gavesī thought:

‘ahaṁ kho imassa anuttarassa vimuttisukhassa nikāmalābhī homi akicchalābhī akasiralābhī.

‘I get the supreme bliss of freedom whenever I want, without trouble or difficulty.

Aho vatimānipi pañca bhikkhusatāni imassa anuttarassa vimuttisukhassa nikāmalābhino assu akicchalābhino akasiralābhino’ti.

Oh, may these five hundred mendicants do the same!’

Atha kho, ānanda, tāni pañca bhikkhusatāni vūpakaṭṭhā appamattā ātāpino pahitattā viharantā nacirasseva—yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṁ pabbajanti, tadanuttaraṁ—

Then those five hundred mendicants, living alone, withdrawn, diligent, keen, and resolute, soon realized the supreme culmination of the spiritual path in this very life. They lived having achieved with their own insight the goal for which gentlemen rightly go forth from the lay life to homelessness.

brahmacariyapariyosānaṁ diṭṭheva dhamme sayaṁ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihariṁsu.

‘Khīṇā jāti, vusitaṁ brahmacariyaṁ, kataṁ karaṇīyaṁ, nāparaṁ itthattāyā’ti abbhaññiṁsu.

They understood: ‘Rebirth is ended, the spiritual journey has been completed, what had to be done has been done, there is nothing further for this place.’

Iti kho, ānanda, tāni pañca bhikkhusatāni gavesīpamukhāni uttaruttari paṇītapaṇītaṁ vāyamamānā anuttaraṁ vimuttiṁ sacchākaṁsu.

And so, Ānanda, those five hundred mendicants headed by Gavesī, trying to go higher and higher, better and better, realized the supreme bliss of freedom.

Tasmātiha, ānanda, evaṁ sikkhitabbaṁ:

So you should train like this:

‘uttaruttari paṇītapaṇītaṁ vāyamamānā anuttaraṁ vimuttiṁ sacchikarissāmā’ti.

‘Trying to go higher and higher, better and better, we will realize the supreme bliss of freedom.’

Evañhi vo, ānanda, sikkhitabban”ti.

That’s how you should train.”

Upāsakavaggo tatiyo.

Tassuddānaṁ

Sārajjaṁ visārado nirayaṁ,

Veraṁ caṇḍālapañcamaṁ;

Pīti vaṇijjā rājāno,

Gihī ceva gavesināti.

Topics & Qualities:

Insight

Insight

Insight is deep, intuitive realization that transforms understanding and guides practice.

Also known as: having insight, with understanding, right knowledge
Pāli: ñāṇa, sammāñāṇa
View all discourses →
Liberation

Liberation

Liberation can imply a temporary release of the mind, i.e. liberated from certain unwholesome mental qualities or complete liberation from all unwholesome qualities of the mind, i.e. Nibbāna.

Also known as: freedom, release, emancipation, deliverance
Pāli: vimutti, vimokkha, cetovimutti, paññāvimutti, akuppā cetovimutti
View all discourses →
Mindfulness

Mindfulness

Active presence of mind and lucid retention; the faculty that remembers the Dhamma, anchors attention to the chosen object or present experience, and guards the mind against unwholesome states.

Also known as: recollecting, remembering, keeping in mind, presence, awareness
Pāli: sati, anussati
View all discourses →
Quenching

Quenching

An experiential state of being “cooled,” where the burning fever of craving has subsided and the mind dwells in a peace free from the anxiety of needing to become something else.

Also known as: being cooled, desirelessness, free from hope, fulfilled, fully satiated, having attained emancipation
Pāli: nibbuta, nirāsa, parinibbāyati
View all discourses →

Person:

Venerable Ānanda

The Buddha's cousin, attendant, and the canon's faithful memory, Ānanda was foremost in learning, conduct, resoluteness, and service. He stood beside the Teacher in the great scenes: the elders' festival of answers in the Gosiṅga sāl grove (MN 32), the inauguration of the Sākyans' new assembly hall at Kapilavatthu (MN 53), the abiding in the empty abidings of the mind he shared with the Buddha (MN 121); and he asked the questions others assumed were settled, learning that good friendship is not half the spiritual life but the whole of it (SN 45.2) and declaring the wonderful and marvelous circumstances of the Tathāgata's birth (MN 123).

His tenderness shaped the Saṅgha's future: it was Ānanda who spoke for Mahāpajāpatī Gotamī until the Buddha allowed women to go forth, for the sake of the nurse who raised him (AN 8.51), who arranged teachers for the nuns (MN 146), visited the sick (AN 6.56), and stood by Sāriputta at Anāthapiṇḍika's deathbed (MN 143). He guided the frightened Channa past his terror of 'who is my self?' (SN 22.90) and grieved when Sāriputta, his elder, passed beyond (SN 47.13). At the Cāpāla shrine he missed the hint to ask the Buddha to remain an eon, and the life force was surrendered (AN 8.70); at Kusinārā the Buddha consoled him that their long companionship was merit, and that the way to honor a Buddha is the path itself (DN 16). Soon after, he could tell the brahmin Gopaka Moggallāna that the Teacher left no successor — the Saṅgha lives on the Dhamma alone (MN 108).

View all discourses →

Last updated on November 11, 2026

Contents